Black Swords

Fandalinas piedzīvojumi

Dar-Thultrak un viņa mazie kaitinošie draugi

    Kur gan es esmu atkal ielīdis… Tad, kad es nejauši uzgāju tēva veco darba biedru Gundralu un viņš man piedāvāja darbu, es domāju, ka tas nozīmēs tikai savākt, nogādāt, izkraut un savākt atalgojumu, bet nē… Izrādās, ka viss šis darbs man bija paredzēts izpildīt kopā ar kaut kādu dīvaiņu grupiņu:

  • Kaut kāds plikpauris, kas mani visu laiku kaitina, lēkājot apkārt un barojot meža zvērus, kas mani mēģina apēst
  • Savāda un mazliet noslēpumaina melnā sieviete, kas šķietami vēl tikai mācās pārvaldīt savu maģiju, viņas vārds laikam bija Rekana
  • Iespējams pat vēl kaitinošāks indivīds par plikpauri – sīkais bards, kas skraida pa tumsu un nesaprot kur atrodas un bļauj uz visiem gobliniem pēc kārtas
  • Tad vēl nesen mums pievienojās Reivena par kuru man maz kas zināms, tikai tas, ka viņa pārsvarā šaudās ar loku
  • Un protams, vienīgais, kas man šķita kaut cik cienījams cīņu biedrs (taču ar ļoti skaļām bruņām), Yaegar pēkšņi nakts laikā pārvēršās par kaut kādu monstru, saplosa Owlbear un aiztinās, atstājot manu vienu pašu ar visiem tiem dīvaiņiem

    Es sāku kļūt aizkaitināts jau pirmajā dienā, kad devāmies ceļā, jo plikpauris nevarēja beigt runāt. Es nemaz nezinu ko viņš teica, bet tie vārdi bija pārāk daudz. Tad nu es izmantoju katru izdevību, lai viņu pagrūstu, kas ir pavisam loģiski, citādi viņš nesaprot savu vietu.
    Tā mēs gājām uz priekšu līdz apstājāmies pie beigtiem zirgiem uz ceļa. Es, protams, pirmais ieraudzīju, ka gaļa vēl ir laba un ātri paņēmu cik vien varēju panest. Tie pārējie pamuļķi kaut tikmēr vēroja putniņus un ostīja smiltis. Taču tad, kad es krāmēju gaļu ratos, pēkšņi pie manis pieskrēja viens mazs zaļš perdelis un iebakstīja man dunci mugurā. Tas man nepatika. Es apgriezos, paķēru viņu aiz galvas un ietriecu viņa mīksto galvas kausu pret mūsu ratiem. Pēctam mani ‘’draugi’’ sāka trakot un skriet visos virzienos, viens otram sperot pa galvu un bļaujot uz kokiem. Rezultātā daļa no mazajiem zaļajiem paspēja aizskriet prom.
    Tad nu neko, gājām viņus meklēt, lai varētu iedot pa tāfeli. Kamēr gājām cauri mežam, plikpauris gandrīz mūs visus novāca, pārskrienot pāri acīmredzamām lamatām. Par laimi, es paspēju viņu aiz vienas rokas aizķert un nolikt atpakaļ. Tālāk es gāju pa priekšu, taču aizķēros un iekritu kaut kādā sīkā perdeļu bedrē. Mazliet atsitu ceļus, bet viss bija kārtībā. Izejot no meža, mēs nonācām uz atklāta lauka un mūsu bards kādu nezināmu iemeslu pēc aizskrēja visiem pa priekšu līdz upei, apstājās un sāka bļaut: ‘’Kas ir manā mugursomā?!” To laikam izdzirdēja mazie zaļie vīriņi no saviem slēpņiem un sāka uz mums šaut. Mēs šiem labi sadevām un, ja pareizi atceros, tad es vienu no viņiem sagrābu, lai viņš izstāstītu kas šie tādi ir un kur vēl kāds ir, kam sadot pa seju. Turot viņa vārgo ķermeni savās rokās un izpētot ārpus cīņas, sapratu, ka tie taču ir goblini. Reizē ar to, es sapratu, ka neesmu jau labu laiku atvieglojis savu ķermeni, iedevu savējiem goblinu paturēt, kamēr es aizgāju uz krūmiem pacīnīties ar brūno pūķi.
    Neatceros neko, ko goblins teica, bet es viņu sasēju, mēs atradām viņu alu un gājām iekšā. Tur iekšā vienā no telpām bija sasieti traki smuki un lieli vilki, taču izskatījās, ka viņi galīgi negrib draudzēties, tāpēc izdomāju, ka jādod viņiem pa seju. Kamēr mēs ar viņiem sitāmies, mazais zaļais perdelis bija sadomājis, ka viņš var siet vaļā manu striķi, tad nu es cīņas laikā pagriezos un lecu viņam virsū, lai viņu saķertu, bet nejauši nospiedu. Neko darīt. Tad man sāka sāpīgi kost viens no vilkiem, plikpauris bija man tieši blakus, taču šis izdomāja, ka vajag krist ceļos pie vilku līķiem un viņiem pielabināties. Laikam gribēja, lai vilki labvēlīgi viņam iedod kažokus, ko viņš varētu izmanto uz sava plikā paura. Cīņu principā uzvarējām mēs ar Yaegar. Tie bija diez gan sīvi vilki. Tad nu mēs tur uz vietas arī mazliet atpūtāmies.
    Pēc tam gājām tālāk gar tādu kā strautu, kas tecēja ārā no alas un redzējām, ka netālu uz priekšu, augšā uz tiltiņa guļ mazie zaļie perdeļi. Ja pareizi atceros, tad mēs ar Yaegar uzmanīgi pielīdām viņam klāt, bet tad sākās kaut kāds sviests. Sīkais goblins uzreiz salecās un raustījās uz visām pusēm un mēs ne par ko nevarējām viņu nožmiegt, mēs pat drīzāk viens otram nejauši iedūrām. Viņš tik skaļi ieķērcās, ka bija skaidrs, ka viņš laikam pārējos perdeļus mēģināja sasaukt. Pēkšņi mazais strautiņš kļuva kā diez gan liels strautiņš un aizvilka plikpauri un bardu kaut kur tālumā.
    Līdz ar to, mums ar Yaegar samazinājās traucēkļu. Mēs devāmies dziļāk alā. Tur bija vēl goblini, tāpēc centāmies viņiem tikt garām klusi un nepamanīti. Kas gan pārāk labi neizdevās, jo Yaegara bruņu klabēšanu varēja dzirdēt vēl Fandalīnas pilsētā. Un atkal bija jāsitās ar gobliniem mazākumā. Mēs ar Yaegar, protams, tādus kā viņi ēdam brokastīs, taču viens no tiem sīkajiem metās bēgt uz citu telpu. Es skrēju viņam pakaļ ar sagatavotu šķēpu, taču apstājos uz sliekšņa, jo tur viss bija nosēts at gobliniem un tur bija vēl kaut kāds lielāks goblinveidīgais. Pārdomāju un skrēju atpakaļ. Skrienot gar vienu no perdeļu līķiem, izrādījās, ka šis vēl bija dzīvs un viņš maita man riktīgi sāpīgi iedūra kājā. Taču kas bija vēl neizskaidrojamāks bija tas, ka pēkšņi alā kļuva tik gaišs kā vasaras dienā un no nekurienes parādījās plikpauris ar savu mietu, kuru viņš ietrieca pusbeigtajā golbinā tā, ka viņš pārkrāsoja visu alu sarkanu ar viņa iekšām. Un es varu derēt, ka es dzirdēju arī pērkona dārdoņu.
    Pēc visas šīs ārdīšanās, mēs nolēmām, ka jāiet ārā, jāatpūšas un tad jādod kārtīgs trieciens nākamajā rītā. Taču nakts nebija tik mierīga kā mēs cerējām. Kamēr es saldi gulēju, es pēkšņi izdzirdēju ļoti savādas skaņas, tādas kā ‘’ūūh, roar, ūūh’’ un ne mirklis nepagāja, kad mani saķēra milzīgs lāčveidīgs monstrs un sāka mētāt uz visām pusēm un plosīt manu miesu. Es daudz nesapratu, jo tas viss notika tik ātri. Es centos tikt vaļā un reizē viņam sist, taču nesekmīgi. Vienu brīdi, es varu apzvērēt, ka es redzēju kā plikpauris mēģināja monstram iedot papildus uzkodas pie manas miesas… Un nākamajā brīdī es izdzirdēju vēl vienu monstru, kas pēc balss atgādināja Yaegar. Tas bija vēl viens lāčveidīgs monstrs, tikai tērpts bruņās, kas uznesās virsū pirmajam monstram un to saplosīja gabalos. Līdz ar to es tiku no viņa vaļā un aizrāpoju uz malu, lai varētu sabīdīt atpakaļ savas zarnas. Tikmēr otrais monstrs uz mums kādu laiku noraudzījās, ja nemaldos, tad īpaši aplūkojot Rekanu un tad aiztraucās mežā.
    Tikpat dīvaini kā tas, ka pēkšņi pazuda Yaegar, kurš laikam pārvērtās par monstru, bija tas, ka no meža iznāca un mums pievienojās vēl viens savādnieks vārdā Reivena, kura visu laiku uz mani savādi skatījās.
Lai nu kā, sapratu, ka man jau šī padarīšana ir apriebusies un pēc garākas atpūtas, devos atkal uz alas pusi, pārējie sekoja. Izrādījās, ka mazie zaļie bija salikuši kaut kādas lamatas un es iekritu kaut kādā bedrē. Cik sapratu, tad plikpauris pat šoreiz mēģināja man palīdzēt, padodot man savu mietu, lai es varētu pieķerties, taču viņš ar savām nīkuļu rokām nevarēja mani noturēt un vēl uzkrita man uz galvas. Tam visam vēl pa virsu, man acīs kāds iešļāca krāsu un es neko vairs neredzēju. Tas mani tik nenormāli nokaitināja, ka es izārdījos ārā no bedres. Man visi bija noriebušies un es triecos iekšā goblinu alā.
Neatceros vairs cik daudz viņu bija, taču katru goblinu, kuru ieraudzīju, cirtu uz pusēm, dažus izdevās labāk pārcirst, dažus sliktāk, bet tas nav svarīgi, man kaut kur vajadzēja izlādēties. Skrēju arī uz to telpu, kur bija tas lielais goblinveidīgais. Gribēju arī viņu pārcirst, taču tur tie sīkie zaļie šmaukļi mani ielenca. Es netiku viņiem cauri, tāpēc sviedu savu cirvi lielajam starp acīm. Es pat vairs neatceros vai trāpīju vai nē, bet tie sīkaļas bija tik daudz, ka es turpat uz vietas atslēdzos.
    Diemžēl, pirmais, ko redzēju, kad pamodos, bija sīkā bezjēdzīga barda seja. Tas mani diži neuzmundrināja, jo lika apzināties, ka viņš pat varbūt mani sadziedēja. Bet man vienalga, ja nebūtu viņš un pārējie dīvaiņi, kas mani kaitināja, es nemaz tādā situācijā nebūtu. Es aizvilkos uz vienu no telpas stūriem, kamēr šie tur kaut ko skraidīja apkārt un muldēja un aizgāju gulēt. Kas arī bija pietiekoši nepatīkami, jo jutu, ka uz mani visu laiku lūrēja Reivena.
    Kad pamodos, tad redzēju, ka šie stāv ap kaut kādu akmens kluci un kaut ko muldēja, ka tas ir plikpaura koka miets un viņš sitot ar elektrību visiem, kas pieskarās. Tad nu es gribēju pārbaudīt, kas notiks, ja pielikšu klāt kāda beigtā perdeļa roku pie tā akmeņa, taču tā uzreiz izšķīda un vēl man iedeva pa pirkstiem. Kas noveda līdz tam, ka man atkal viss piegriezās un es gāju meklēt vēl kādu zaļo perdeli, ko novākt, lai man nebūtu jānoslaktē visas sava grupa. Es neatminos, kas īsti notika tālāk, taču zinu, ka atradu to, ko meklēju Paspēju kādu pārcirst, taču atkal atslēdzos. Un vēlreiz, tikko kā pamodos, neredzēju to, ko es gribētu redzētu pirmo. Šoreiz tas bija plikpauris, kurš tagad mani iespējams sadziedēja.
    Nezinu, ko viņi tur bija runājuši vai darījuši, vai ko gribēja darīt tālāk, bet man vajadzēja pavadīt kādu laiku atsevišķi bez viņiem. Es to vairs nevarēju izturēt. Es aizgāju uz mežu, sameklēju vienu draudzīgu vāverēnu. Papļāpāju ar viņu un palīdzēju savākt zīles priekš krājumiem. Vāvere arī man norādīja uz drošu vietu uz kuru goblini baidās iet, lai man būtu kur atpūsties mierā. Tas sķietami izskatījas un oda pēc tā lāčveidīgā midzeņa. Tur bija visādi kauli, saplēstas drēbes utml. Taču zinu, ka viņš bija beigts un droši vien nav bara dzīvnieks, tā kā vismaz uz kādu laiku neviens nenāks uz viņa bijušo midzeni.
    Tā nu es tur pārlaidu nakti, mazliet nomierinājos un tad agrā rītā devos atpakaļ pie ratiem, kur es minēju, ka būs tie jefiņi. Uzsēdos uz ratiem un mēs devāmies uz Fandalīnas pilsētu, lai pabeigtu šo mokošo uzdevumu.
    Diemžēl arī Fandalīnā man nebija miera. Kad nogādājām preci uz Bartena veikalu, tad izrādās, kamēr es ar Rekanu pa starpu uz īsu brīdi devos pārbaudīt tuvējo veikalu, jautājot vai šie no mums pirks lāčveidīgā monstra knābi, mazais bards jau bija savācis visu naudu. Mazais kaitēklis ne par ko negribēja godīgi sadalīt mūsu algu. Es būtu viņu saspiedis un novācis, taču viņš ir tik sīks un izvairīgs, turklāt negribēju uztaisīt lielu traci pilsētā. Ar lielām pūlēm, par laimi viņš tomēr man atdeva manu naudu.
    Tālāk mēs ar Rekanu devāmies uz citu veikalu, kur gribējām pārdod knābi. Taču pie ieejas divi sargi nez kāpēc sāka mani ielenkt un grūstīt, es jau biju gatavs viņus sadalīt pa gabaliem, taču plikpaurim izdevās viņus nomierināt, pirms es biju pilnībā nokaitināts. Izrādās tiem neliešiem ir piesolīta atlīdzība par orkveidīgajiem, taču viņi teica, ka pagaidām ļaus man iet… Pašā veikalā arī mani sākumā nelaida, taču ar laiku tomēr palaida garām un mēs ar Rekanu noslēdzām darījumu ar pārdevēju – knābis tiks ievietots veikalā un, ja kāds to nopirks, tad mēs dabūsim samaksu. Kas ir labāk nekā nesaņemt samaksu vispār.
    Pēc vazāšanās pa pilsētu mēs devāmies uz tuvējo krogu. Tur es satiku vienu brašu lauku vīru, kurš šķita cienīgs pretinieks, lai mēs varētu uzlauzties. Kā arī viņš šķita pietiekoši turīgs, lai mēs veiktu derības uz likmēm. Pirmajā roundā es viņam ļāvu uzvarēt, lai viņš justos drošāks un es varētu pacelt likmi par ievērojamu summu. Pēctam protams es viņu nolauzu divas reizes pēc kārtas un savācu naudu.
    Taču kas patiesībā bija viszīmīgākais šajā piedzīvojumā bija Frīda, kas sēdēja kroga stūrī viena un paijāja kaķi. Jauna, skaista un noslēpumaina, tieši tāda kāda man patīk. Es paņēmu divus dzērienus un gāju sēdēt pie viņas. Es teicu kaķim, lai tinās prom, jo tagad šī ir mana teritorija un tad sāku runāt ar Frīdu. Viņa bija 21 gadu veca audēja, kas beidzot mani uzklausīja un ar kuru es varēju uzturēt normālu sarunu. Tas bija liels atvieglojums pēc tās ķēpas ar tiem ākstiem. Tajā vakarā es nolēmu, ka es negribu nekādas darīšanas ar viņiem vismaz uz šo brīdi. Mēs ar Frīdu ne tikai runājāmies, mēs pat dejojām. Es gan neesmu nekāds dejotājs, bet viņa neiebilda par to, ka man nesanāca. Vakaru noslēdzot es viņu pavadīju līdz mājām, jo viņa dzīvoja bīstamā pilsētas rajonā, tieši pretī kādam citam krogam, kurā bieži uzturās kaut kāda vietējo neģēļu banda. Uz atvadām es viņai dāvāju kaklarotu ar vilka ilkni iesietu tajā un viņa man pretī iedeva zilu, lillā un zaļu putna spalvu. Es gan nezinu ko es darīšu ar tādām spalvām, bet galvenais jau ir tas process. Sarunājām arī tikties nākamajā rītā un es viņai parādīšu lačveidīgā knābi, kurš ir ievietots veikalā.
    Pēc atvadām laikam biju mazliet aizsapņojies un ejot atpakaļ uz krogu, kurā man bija izīrēta istabiņa, aizķēros aiz kaut kādiem traukiem, kas bija atstāti uz ielas un visi kaķi un suņi sāka bļaustīties: ‘’Aizveries! Mēs mēģinam gulēt! Aizveries!’’ To acīmredzot izdzirdēja arī tie neģēļi, kas dzēra krogā pretī Frīdas mājām. Šie iznāca ārā un kaut ko uzbļāva, bet es tik devos ātrāk atpakaļ, jo negribēju uztaisīt nepatikšanas tieši pie viņas mājām. Tā nu es aizgāju atpakaļ līdz krogam un devos gulēt.

Autors: Dar-Thultrak
DM: Dāvis

Dalībnieki:

Dar-Thultrak
Yeager
Rekana
Zunsandamir
Reivena
Finvias Parums

Comments

derbot

I'm sorry, but we no longer support this web browser. Please upgrade your browser or install Chrome or Firefox to enjoy the full functionality of this site.