Black Swords

Tumšais aplis
Andersona Silvas pieraksti Nr. 1

    Ir pagājuši 3 mēneši kopš devos prom no Riftenes. Katru dienu domāju par Laeliiru, ceru, ka viņai un veikalam viss kārtībā. Riftene ir labākais variants, ko mēs varējām atrast, pilsēta ir diezgan draudzīga pret visu rašu pārstāvjiem, bet mani tomēr nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Varbūt pie vainas ir tas, ka visu šo mēnešu laikā nav izdevies atrast nevienu vērtīgu priekšmetu. Bija pāris maģiski pergamenti un dziedinošās dziras, bet tās nācās iztērēt cīņās ar koboldiem. Thorins arī nevar beigt ar savu akmeni. Viņš ir agresīvs pret jebkuru, kurš mazliet šķībāk paskatās uz Ilzi. Es augstu novērtēju Thorina draudzību un cīņas spējas, bet dažreiz viņa izdarības man sagādā galvassāpes. Iespējams, ka mēs nekad nevarēsim rādīt savas sejas dažās no iebrauktuvēm.
    Liekas, visus šos pārbaudījumus man Pelors liek ceļā, tāpēc, ka viņa gaisma manā sirdī nespīd tik spoži kā agrāk un esmu sācis apšaubīt viņa vārdus. Katru dienu pārbaudu savas dziednieka spējas un pagaidām tās nav kļuvušas vājākas.
    Mūsu ceļš ved caur Guzmana pilsētu, kas ir populārs piedzīvojumu meklētāju bāzes punkts. Nolēmām nakti pārlaist kādā no pilsētas iebraucamajām vietām. Kroga telpas bija pilnas ar cilvēkiem ceļotāju drēbēs un starp tiem es pamanīju pazīstamu tēlu ar knābja masku –  Doktoru Henriju Armitāžu. Henriju nebiju redzējis kopš armijas laikiem, kas bija pirms kādiem 3 gadiem, bet viņš it nemaz nav mainījies, tā pati putna knābim līdzīgā maska, tas pats tērps. Par Dr. Armitāžu klīda dažādas baumas un nostāsti, bet tas ko es zinu ir, ka viņš ir spējīgs mistiķis un ārsts, kurš nekad nenovelk savu masku. Ņemot vērā, ka Thorins pielūdz akmeni, Henrija īpatnības man nelikās pārāk trakas. Pieaicināju viņu mums piebiedroties un uzsaucu pāris aliņus.
    Viena lieta gan bija jauna, Henrijs stādījās priekšā pats un īpaši atzīmēja savu maģisko somu. Nekad iepriekš nebiju redzējis viņa somu. Vai tā tiešām ir maģiska? Kas tajā iekšā? Jutos neērti viņam par to jautāt, detect magic rituālu arī veikt būtu bijis nepieklājīgi. Pēdējo reizi, kad izmantoju šo rituālu uz Thorina Ilzi, rūķis ar mani 3 nedēļas nerunāja. Citādi jautāju par Henrija gaitām pēc armijas un vai viņš ir dzirdējis kaut ko par mūsu cīņu biedriem. Viņš kā parasti bija noslēpumains un neko daudz no viņa izdabūt nevarēja. Viņš arī nezin par atgadījumu ar mani un Laeliiru, jo no armijas devās prom tieši pirms tam. Nedomāju viņam neko par to stāstīt, gan jau viņam tas neliktos pārāk saistoši. Dr. Henrijs Armitāžs vienmēr ir tā vairāk savā pasaulē dzīvojis.
    Vakar gaitā mums piebiedrojās bruņinieks Landers Stormwinds, neviens gan tiešā veidā šo karotāju nepazina, bet viņš mums atklāja, ka devies piedzīvojuma meklētāja gaitās, jo esot izraidīts no ģimenes, neatklāja gan kāds iemesls. Cik zinu Storwindu ģimene ir diezgan bagāta un viņi dzīvo kādā no pilsētām kalnos, bet precīzāk neatceros. Visu vakaru bruņiniekam apkārt skraidīja trīs noskranduši kalpi un izpildīja katru viņa prasību. Landers vēlējās mums piebiedroties ceļojumos un tā kā nevienam nebija par to iebildumi, mēs piekritām.
    Pēc kāda laika pie mums pienāca krodzinieks, kurš atklāja, ka dienas gājienā no Guzmana pilsētās atrodas Amiezu pils. Pils ir agrāk piederējusi kādam burvim, bet šobrīd tajā ir iemitinājušies goblini un citi mošķi. Pils teritorijā varētu būt apslēpti daudzi vērtīgi priekšmeti no burvja laikiem vai goblinu sazagti. Henrijs izmantoja savas īpašās pierunāšanas spējas, lai no krodzinieka noskaidrotu, ka vietējie esot dzirdējuši arī par maģijas lietotājiem, kas dažreiz izmanto pili saviem eksperimentiem. Iespējams kā šī ir tā iespēja, ko esmu meklējis visus šos mēnešus. Varbūt man izdosies atrast ko tādu, kas palīdzētu veikalam. Ar biedriem norunājām nākošajā dienā doties ceļā un izpētīt pili.
    Agri no rīta devāmies prom no Guzmana pilsētas, Thorins vēl no krodzinieka paprasīja spaini kurā likt Ilzi, spainis gan bija caurs, tāpēc es to salaboju ar mending spēju. Diezgan ilgi bija jāgaida Landers, nezinu ko viņš tik ilgi varēja taisīties, laikam kalpi viņam ķemmēja matus :D
Gājiens līdz pilij bija mierīgs un bez liekiem sarežģījumiem, bet pie pils vārtiem mums no slēpņa uzbruka neliels skaits goblinu ar kuriem mēs diezgan vienkārši tikām galā. Pils vārti nebija aizvērti un caur tiem mūs pamanīja pāris spārnoti velnēni. Dr. Armitāžs zināja, ka velnēnus ir izsaukusi kāda spēcīga maģija un tie ir imūni pret uguni un indi, tāpēc es nevarēju izmantot savu firebolt. Interesanti gan, kā Henrijs zin tik daudz par elles izdzimumiem? Būs viņam par to kādreiz jāpajautā.
    Pēc cīņas ar velnēniem pārmeklējām pils pagalmu un iekštelpas. Thorinam sanāca neliels kašķis ar Landeru, jo bruņinieks uzkāpa virsū vienam no rūķa mestajiem akmeņiem. Neatradām nekādas lamatas un telpas bija diezgan kārtīgas, ļoti netipiski gobliniem. Thorins izlēma neizmantot durvis un lēkāja pa logiem. Izšķaidījām pāris durvis un kasti ar dziedināšanas dzirām. Thorins protams negribēja laist šīs dziras zudībā un sāka laizīt zemi vietā, kur dziras bija izlijušas. Atradām aizslēģotas lūkas durvis uz pagraba telpu. Atslēgas neviens nebija pamanījis mētājamies apkārt un maģiju lietot iekštelpās vienmēr ir diezgan riskanti, negribētos nodedzināt visu, tāpēc Landers nolēma uzlauzt durvis ar spēku. Tas viņam prasīja aptuveni stundu tikmēr mēs pārējie veicām mazo atpūtu.
    Pagrabā atradās liela lāde no kuras virmoja maģiska enerģija. Šo lādi nebija iespējams izkustināt un kad Dr. Armitāžs mēģināja to saplēst ar maģiju, tā viņam pretī trieca ar tādu pašu maģisku spēku. Kamēr es apskatīju Henrija brūces no lādes trieciena, Landers otrajā stāvā uzgāja degunradzi. Kā gan degunradzis varēja šeit nokļūt? Kāpnes uz otro stāvu ir pārāk šauras, lai caur tām dabūtu tik lielu dzīvnieku. Man ir aizdomas, ka tas ir viens no maģiskajiem eksperimentiem, bet nezinu gan kas tieši tas domāts. Degunradzis bija saniknots un gandrīz norāva Landeram galvu, pirms tam gan bruņinieks pamanīja, ka uz viena no otrā stāva istabas galdiem atrodas atslēgas. Ar sleep burvestību iemidzināju dzīvnieku un ātri savācu šīs atslēgas.
rhino.jpg
    Iesaucu visus pagrabā pie lādes, Thorins gan neparādījās, nezinu kur viņš atkal blandās, bet kad mēģināju atvērt maģisko kasti ar atrasto atslēgu, mēs visi tikām iemidzināti.
    Visi attapāmies telpā, kuras vidū bija spēcīgs teleportācijas aplis. Esmu lasījis, ka lai tādu apli izveidotu 365 dienas no vietas ir jāatjauno teleportācijas burvestība. Šis aplis gan strādā tikai vienā virzienā. Bija sajūta, ka būtu nogulējis aptuveni 8 stundas. Landers istabā pamanīja arī lādi, kurā atradās zīmīte un 6 pudelītes ar zaļu šķidrumu. Vēstulē bija teksts elfu valodā, tas izaicināja mūs uz piedzīvojumu meklētāju spēju testu, ja mēs atsakāmies no šī testa varam izdzert pudelītes saturu. Kāds nojūdzies burvis gan jau ar mums grib paspēlēties un pudelītēs noteikti ir inde, tāpēc to neaiztikām.
dark_circle.jpg
    Henrijs atklāja, ka viņam ir ļoti noderīga spēja redzēt cauri sienām un viņš mums izstāstīja apkārtējo telpu izkārtojumu. Uzreiz aiz pirmajām durvīm bija divi lieli zombijorki. Henrijs pieklauvēja durvīm, lai piesaistītu orku uzmanību un es izveidoju nelielu ekstra-dimensionālu telpu virs ieejas, kur visiem noslēpties, lai dotu mums iespēju tiem uzbrukt no augšas. Landers gan atteicās kāpt iekšā un izvēlējās orkiem stāties pretī tiešā veidā. Ciņa bija diezgan ilga un nācās iztērēt daudz maģiskās enerģijas, bet tikām ar šiem zombiķiem galā.
    Pēc tam izpētījām tālāko gaiteni un pārējās telpas, tās visas bija pilnas ar maģisku gaismu, Henrijs izmantoja savu rentgen-redzi, lai izpētītu kas slēpjas aiz sienām. Mēs atradām telpu pilnu ar mirušiem cilvēkiem, izpētot tuvāk noskaidrojām, ka tie visdrīzāk ir citi piedzīvojumu meklētāji, kuri arī ir bijuši šī eksperimenta upuri. Līķiem bija dažādas brūces, daži bija sadurti, saplēsti, dažiem uz lūpām bija redzams zaļais šķidrums.
    Aiz vienas no sienām Henrijs atklāja istabu ar altāri kādai dēmoniskai radībai. Izrādījās, ka aiz šī altāra slēpās milzīgs krabis un tas sagrāba Armitāžu, kad doktors atvēra durvis uz šo telpu. Cīņas laikā izmantoju enlarge burvestību, starp citu viena no manas sievas mīļākajām spējām ;), lai padarītu Thorinu tikpat lielu kā krabi un būtu vieglāk stāties tam pretī.
    Dr. Armitāžam nesanāca atbrīvoties no krabja tvēriena un viņš bija tuvu nāvei, tāpēc man nācās izmantot visus savus atlikušos dziednieka spēkus, lai saglabātu viņu pie dzīvības un uz brīdi likās, ka atkal sajūtu Pelora pieskārienu.
    Redzēju arī, ka Landers izmanto maģiju. Tas mani pārsteidza, viņš nebija minējis, ka ir apguvis maģijas mākslu.
    Tas prasīja daudz resursus, bet krabis tomēr tika izcepts. Izpētot telpu atklājām slepenu slēdzi, kas atvēra durvis uz kambari, kur atradu maģisku gredzenu ar topāza dārgakmeni.

Autors: Andersons Silva
DM: Andris

Dalībnieki:
Andersons Silva
Thorin The Rock Praiser
Dr. Henrijs Armitāžs
Landers Stormwinds

Sesijas: 1 (01.07.2017)
Dienas: 3

View
Pazudušie rūķi
Dreika misijas ziņojums un pieraksti Nr.1

Sesijas: 5 (31.01.2017 – 31.03.2017)
Dienas: 5
DM: Karīna

Autors: Aģents Dreiks

1. Diena:

    Mentors Saks nosūtīja mani izlūkos uz ģildes rietumu posteni, noskaidrot situāciju un palīdzēt posteņa sargiem, ja nepieciešams. Informācija, kas man tika sniegta:
Vendri Pu Fendri – ļoti gudrs rūķis, cienījams kungs un Melno Zobenu ģildes ilggadējs loceklis, ir šobrīd rietumu posteņa sargs. Iepriekšējie posteņa sargātāji (arī rūķi) esot bijuši palaidnīgi un izklaidīgi, bet Vendri līdz šim ir bijis uzdevumu augstumos. Pēdējās ziņas no ziņnešiem ir, ka posteņa durvis aizslēgtas no iekšpuses un Vendri Pu Fendri nav atrodams, caur logiem tik redzams, ka uz galda atstāti cepumi un tējas tase.
Mentors Saks pieminēja, ka es iespējams postenī satikšu arī citus ģildes jauniesauktos un aģentus. Šobrīd ģildei ir ļoti svarīgi pēc iespējās ātrāk noskaidrot situāciju un atgriest kontroli reģionā, jo postenis sargā ceļu uz ģildei svarīgiem objektiem, tāpēc ir izsūtīti vairāki aģenti.
    Ceļā uz posteni pagāja viena diena: gandrīz noķēru mušu ar zobiem, pazaudēju vienu duncīti – no rīta likās, ka kaut kas man mežā uzglūn, metu tam ar dunci.. negribēju iet tuvāk, katram gadījumam pacēlos spārnos un aizlaidos.

2. Diena:

    Nonācu pie rietumu posteņa, pie kura jau stāvēja vāverei līdzīga meitene un smagās, biezās bruņās tērpies karotājs. Vāvere iepazīstināja sevi, viņa ir Vanda, Melno Zobenu jauniesauktā. Bruņotais karotājs izrādās ir mans labs draugs trollis Ermenors, kurš arī iestājies ģildē. Pēdējo reizi ar Ermenoru redzējām viens otru pirms 13 gadiem, kad kopīgi izbēgām no Vergu Pilsētām. Cik es sapratu Vanda ir viņa draudzene.

Rietumu posteņa ēka

    Izpētījām posteņa ēku no ārpuses un neko īpašu saskatīt nevarējām. Es pielavījos un atmūķēju durvis, lamatas nesaskatīju, bet uz galda pie cepumiem gulēja resna žurka. Nebiju kārtīgi paēdis no rīta un instinktīvi mēģināju žurkuli saķert ar zobiem. Mājā iebrāzās arī Ermenors ar Vandu un kopigi sākām žurkuli ķerstīt. Tā iebēga blakus telpā, guļamistabā pēc skata, un ielēca gultā starp segām un palagiem. Ermenors sāka zvetēt pa gultu un žurka bēgot uzskrēja uz mana zobena un tūlīt nonāca manos zobos.

Žurka

    Vanda tikmēr guļamistabā zem dēļiem atrada slepenu eju. Devāmies pa to līdz nonācām pie aizvērtām durvīm. Ermenors mēģināja tās iztriekt ar spēku, ja neskaita mazu zemes iebrukumu, izdevās durvis atlauzt bez problēmām. Caur tām nonācām tuksnesī. Atpakaļ skatoties durvis vairs neeksistēja un mēs bijām šeit iesprūduši. Vanda teica, ka tas ir portāls. Tuksnesis bija pilns ar smiltīm un lielām akmens piramīdām.

Piramīdas

    Sākām pētīt apkārtni, piegājām pie pirmās mazākās no piramīdām un pamanījām ar smiltīm aizputinātas durvis. Pirms izdevās Ermenoru pierunāt durvis uzlauzt, mums uzbruka žurku bars un pēc tam arī satrakojies kamielis.

Kamielis

    Nācās satrakojušos vai noburtos dzīvniekus novākt. Pēc cīņas Ermenors izlauza piramīdas durvis, bet iekšā neko aizdomīgu neatradām. Es uzlaidos uz blakus piramīdas, lai izpētītu apkārtni. Saskatīju iestaigātu taciņu, kas ved uz vienu no lielākajām piramīdām. Vanda tikmēr iekāpa plūstošajās smiltīs un Ermenors viņu steigšus izglāba, viņu attiecības iespējams ir daudz tuvākas, kā man sākumā šķita. Domāju, ka, ja Vanda ir svarīga Ermenoram, tad viņa no šī brīža ir svarīga arī man.
    Devāmies tālāk pa taciņu līdz nonācām pie lielās piramīdas ieejas vārtiem. Vārtiem priekšā bija lamatās, kuras nejauši aktivizējām. Sūtijām Vandu pa priekšu, jo viņa vislabāk saskata tumsā un redzot arī cauri ilūzijām. Piramīdas gaiteņi bija izgaismoti ar maziem uguns gaismekļiem.

Piramīdas gaiteņi

    Pirmajā stāvā izdzirdējām cīņas skaņas. Skrējām to virzienā un mums pavērās skats uz istabu ar 3 pjedestāliem. Uz viena no tiem gulēja rūķis, bet pārējie divi bija tukši. Istabas stūrī uz dzīvību un nāvi cīnījās cits rūķis pret 6 reanimētiem skeletiem. Rūķis cīnījās varonīgi, tomēr viens no skeletiem paspēja viņam izdarīt nāvīgu ievainojumu. Mēs visi cīnijāmies ar skeletoniem, bet nepaspējām mirstošo rūķi glābt. Viņš nomira Vandai uz rokām un ar pēdējo elpas vilcienu lūdza, lai mēs glābjam pārējos rūķus.

Skelets

    Pamodinājām guļošo rūķi un pēc atjēgšanās viņš izstāstīja, ka viņu sauc Lotro un esot viens no posteņa sargiem un mirušais rūķis ir Oristers Karusers, arī viens no sargiem. Lotro nezināja, kā šeit nokļuvis vai kā tikt atpakaļ uz mežu, bet zināja, ka vēl ir 4 dzīvi rūķi un ja mēs viņus izglābsim viņš mūs atalgos ar zeltu. Vēl mums jāatrod Vedri Pu Fendri, Bjorns, Salpips un Rasmins.
     Iznesām mirušā Oristera līķi ārā no piramīdas un visi kopīgi ar Lotro devāmies piramīdā meklēt pārējos rūķus. Nākamajā pagrabstāvā nonācām lielā telpā ar baseinu un 3 durvīm, kur mums pretī nāca miroņu ķetnas un monstri ar garām rokām.

miroņa ķetna

monstri ar garām rokām

     Kad tikām galā ar visām dīvainībām. Ermenors demonstrēja rūķim Lotro savu spēku uzlaužot durvis. Vienā telpā atradām ziemas drēbes, otrā pārtikas pārpalikumus un trešajā neko neredzējām.
     Devāmies dziļāk uz nākošo pagraba stāvu, kur mums pretī nostājās divi noburti rūķi. Tiklīdz viņi mūs pamanīja viņi sāka dīvaini uzvesties. Pieejot tuvāk mēs redzējām, ka viņi stāv priekšā istabai kurā notiek kaut kāds rituāls, pašā galā stāv liels metāla katls, uz akmens pjedestāla piesiets Vendri Pu Fendri un viņam blakus ar govs ragu rokā stāv vēl viens rūķis, ko vēlāk noskaidrojam, ka sauc Zbiņeks un viņš ir vainīgs pie rūķu nolaupīšanas. Vēl istabā ir kaut kāds demons un vēl viens noburts rūķis.

Velnēns

     Vienu no tuvākajiem noburtajiem rūķiem izdodas dabūt kaut cik sakarīgu, bet otrs neatžirgst, tāpēc drošības pēc viņu pagaidām atslēdzu. Ermenors un Vanda tika galā ar demonu, atslēdza trešo noburto rūķi un ielenca Zbiņeku. Ermenors iztrieca govs ragu viņam no rokām un es to iespēru sienā. Vanda Zbiņeku atslēdza nenogalinot, lai mēs viņu vēlāk varētu nopratināt.
     Atbrīvojām sasieto Vendri Pu Fendri un viņš mums izstāstīja, ka Zbiņeks ir viens no posteņa sargiem un gribēja iegūt karti uz ģildes dārgumu noliktavu. Katram no posteņa sargiem ir daļa no šīs kartes nodota sargāšanai un tāpēc viņš visus pārējos nolaupīja. Arī Vendri Pu Fendri diemžēl nezināja kā tikt atpakaļ uz mežu.
     Telpā nekādas norādes uz kartes atrašanās vietu neredzējām un Ermenors apgāza lielo metāla katlu, katram gadījumam, ja nu tur kaut kas nelāgs brūvējas. No katla izgāzās kaut kāda skābe, kas saēd grīdas virsmu un 3 vietās parādās bedres. Vanda un Ermenors izpētīja dziļāko no bedrēm un atrada tur jaunu portālu, no kura nāk ledains aukstums. Tomēr pēc visām cīņām un pārbaudījumiem nolēmām, šobrīd atkāpties un nakti pārlaist ārpus piramīdas.
     Savācām visus rūķus un aizvedām viņus līdz mazajai piramīdai, kurai pirms tam Ermenors jau bija izlauzis durvis. Sasējām Zbiņeku, aizbarikādējām durvis un devāmies gulēt.

3. Diena:

    Nākošajā rītā abi ar Ermenoru nopratinājām Zbiņeku, bet viņš mums neko neatklāja. Viņam kaut kā pa nakti bija izdevies atbrīvot roku un ar to mēģināja mūs noburt, bet Ermenors varonīgi stājās viņam ceļā un paspēja nocirst rūķim rokai pirkstus pirms viņš pabeidz savu lāstu.
    Vēlāk apspriedāmies savā starpā, es, Ermenors, Vanda un Vendri un vienīgais ko varējām izdomāt bija doties iekšā vakar atklātajā aukstajā portālā. Tad nu arī devāmies atpakaļ uz piramīdu, pirms tam piekodinot rūķiem, lai viņi drošības pēc aizbarikādējas un nelaiž nevienu iekšā līdz brīdim, kad mēs atgriežamies.
     Pa ceļam Ermenors noskaitīja lūgšanu, pie iepriekš novākto zombiju ķetnu un garo roku monstru līķiem, jo viņš atcerējās, ka tas varētu palīdzēt tiem neatdzīvoties.
     Telpa ar katlu un portālu pa nakti bija kļuvusi ļoti auksta. Mēģinājām iet cauri portālam, bet sākumā tas neizdevās. Vanda pamanīja, ka visas pēdas no portāla iet vienā virzienā un viņai ienāca prātā doma iet atmuguriski iekšā. Tas arī bija atrisinājums šai problēmai. Abi ar Ermenoru sekojām Vandas piemēram un caur portālu nokļuvām aukstā gaitenī. Par laimi pret aukstumu mums noderēja iepriekšējā dienā atrastās ziemas drēbes.

auksts gaitenis

     Ejot pa gaiteni nokļuvām līdz aizvērtām durvīm aiz kurām nevarējām neko saklausīt. Es klusiņām, pilnīgi bez skaņas pavēru durvis un ar vienu aci saskatīju vairākas kustīgas miroņu rokas, kuras pēkšņi mani pamanīja un metās virsū, izrādījās, ka durvis ir galīgi švakas, jo miroņu ķetnām viegli izdevās tām izlauzties cauri, bet mēs tikpat viegli ar tām tikām galā.
     Tālāk gaitenī mēs pamanījām sasietu cilvēku, kurš arī izrādās ir Melno Zobenu ģildes dalībnieks Braiens. Viņš arī esot sūtīts meklēt rūķus un tāpat kā Lotro un pārējie rūķi neatceras, kā ticis nolaupīts.
     Gaiteņa galā bija vēl vienas durvis pret kurām Ermenors vēl reiz nodemonstrēja savas durvju atlaušanas prasmes. Šīs durvis ved uz pavisam apledojušu, tumšu un vējainu eju. Mēs domājām sākumā drošības pēc piesiet Ermenoru, iedot viņam manu laternu un palaist viņu pa priekšu izpētīt, kur ved šis gaitenis. Bet tieši brīdī, kad pabeidzām siet striķus un ar metāla radzēm to piestiprināt pie sienas, no ejas abām pusēm mums pretī izlidoja pāris melni spārnoti ēnu radījumi un sāka uzbrukt. Turoties pretī vējam un izmantojot striķus, Ermenors un Vanda tika galā ar šiem neradījumiem un pēc cīņas paņēmām viņu pārpalikumus, varbūt vēlāk noder.

Ledus eja
ēnu radības

    Ermenors man atklāja, ka vējš nemaz nav tik stiprs un pēc tā ko varēja redzēt izskatās, ka tas iet uz riņķi pa eju, tāpēc es nolēmu pamēģināt aplidot apkārt un katram gadījumam Ermenors mani noķers uz nākošo apli. Pēc pāris lidošanas riņķiem es atklāju pārējiem, ka vējš tiešām pūš uz riņķi apkārt pa šo eju un uz vidu ir 3 durvis. Vislabāk durvis izgāzt protams māk Ermenors, tāpēc vēl drošības pēc atstājot piesietu mēs viņu palaidām apkārt uz durvīm.
    Katru reizi, kad Ermenors izlauza durvis viņam pretī gāzās grēda ar sniegu, kurai cauri tikt likās neiespējami. Bet pēc kāda laika, kad sniegs bija uz visām pusēm izgājis pavērās maza spraudziņa, pa kuru iespīdēja saules gaisma. Vēl pēc brīža atbrīvojās vieta pietiekami liela, lai pa to cauri tiktu pat normāla auguma trollis un tad nu Ermenors devās iekšā. Pēc brīžā viņš mums sauca, ka viņš redz ledus piramīdu, daudz sniegu un ledus milzi.

frost_giant.jpg

     Zinot stāstus par milžiem un to spēku, es uzreiz Ermenoram kliedzu, lai viņš skrien ārā, un bēgam. Ermenors izlīda pa durvīm un viņam līdzi sekoja milža roka, bet par laimi tā nepaspēja viņu saķert. Izvilkuši manu draugu trolli ārā no tūlītējām briesmām mēs viņu iztaujājām. Ermenors mums izstāstīja, ka milzis esot sevi nosaucis par Zarahu un esot šīs vietas sargs. Vēl Ermenors esot redzējējis ledus piramīdu ar kaut ko spīdīgu pašā augšā.
     Šis spīdīgais kaut kas varētu būt atrisinājums mūsu portālu problēmai un man radās ideja aizlavīties garām milzim pa otras puses durvīm, kamēr viņš ir aizņemts ar šīm. Ieskrējos un palidoju garām milža tvērienam. Bet kamēr es to darīju pārējie man lēca līdzi un milzim virsū. Izskatījās, ka milzis ir nokļuvis sarežģītā situācija, iesprūdis vai kaut kas tamlīdzīgs un nevarēja nevienam trāpīt vai kādu sagrābt, tāpēc mani plāni mainījās un es pievienojos milža zvetēšanai. Tā nu mēs kapājām kādu brīdi no visām pusēm, kamēr milzis Zarahs tika saskaldīts līdz nāvei, pa vidu tam visam bija Braiena vaidēšana par kaut ko.
     Pēc cīņas Ermenors kā trofeju paņēma milža galvu un es tikmēr pievērsos spīdīgajai piramīdas virsotnei. Uzlidoju gaisā un tālāk neatceros, kas notika…

4. Diena:

     Pamodos nākošajā dienā zem uzšķērsta milža rumpja un man rokās sažņaugta zelta atslēga. Sajūtā tāda it kā es iepriekšējā vakarā būtu peldējis toksiskā želejas klucī. Pārējie tikmēr bija pievērsušies lielām metāla durvīm uz kurām rakstīts “Uzmanies no tā ko dzirdi 7” vai kaut kas tāds. Man un Ermenoram tas neko neizteica, tāpēc viņš jau sāka gatavoties uz durvju laušanu. Vanda laikam saprata, kas jādara, jo kad viņa pieklauvēja 7 reizes, durvis atvērās ar jaunu portālu.
     Caur šo portālu mēs nokļuvām purvainā vietā, kur centrā atrodas sašķiebusies augsta koka ēkā. No šīs ēkas uz visām pusēm iziet dēļu tiltiņi un mēs šobrīd atrodamies uz viena no tiem. Ar Ermenoru izdomājām skriet cik vien ātri varam līdz mājai, lai sasildītos pēc aukstās gulēšanas. Bet tālu mēs netikām, jo pretī leca agresīvās vardes ar vampīru zobiem.

Zivju ģīmju māja
Vampīru vardes

     Vardes garšoja ne pārāk slikti, tāpēc dažas no tām paņēmu sev līdzi vēlākai ēšanas reizei. Pie koka mājas ar Ermenoru izdomājām palidot, kā vecajos laikos un mēģināt tikt līdz vienam no ēkas logiem. Abi iegāzāmies pa šo logu istabā. Šīs istabas vienā stūrī atradās atpūtas krēsls, kuru Ermenors tūlīt iemēģināja. Vanda un Braiens atrada iespēju uzrāpties pa kāpnēm līdz mums. Es slepus palūrēju kas notiek nākošajā stāvā un tur čībiņas vilka 2 zivjugalvaini radījumi.

Zivju ģīmis

     Viņi mūs sadzirdēja un sāka bakstīt ar mietiem, tāpēc nācās viņus novākt. Tālāk Ermenors mums atklāja, ka ir slepus mācījies maģiju un tagad ir gatavs to likt lietā. Mazliet taktiski atbrīvojām telpas no priekšmetiem, kurus Ermenors iespīdināja un meta ārā pa logu. Vanda tikmēr devās augstāk un kad mēs viņai mēģinājām pievienoties grīdas dēļi neizturēja mūsu kopējo svaru un pārējie nogāzās vienu stāvu zemāk. Turpinājām iet uz augšu pārvietojot un apskatot mēbeles katrā stāvā. Atradu interesantas bildes, kuras varētu pielikt savā istabā pie sienas un apēdu pāris cepumus..
     Pēc kāda laika nokļuvām līdz augšējam stāvam no kurienes nāca nenormāli skaļa skaņa. Cik nu varēju aizbāzu ausis un mēģināju slepus paskatīties kas tur notiek. Pirms dabūju skaņas triecienu pamanīju 4 zivju ģīmjus, kuri nostājušies apkārt kliedzošam portālam gatavojas lēkt iekšā. Sabāzām Ermenoram ausīs lupatas, ko pirms tam bijām atraduši un sūtījām viņu pa priekšu. Viņš ar 3 zivju ģīmjiem iekrita portālā un Vanda ar Braienu pakaļ. Es ar rokām uz ausīm arī uzrāpos augšā un viens no zivju ģīmjiem man sāka sist, tāpēc nospārdīju viņu līdz nāvei un tad portāls ierāva arī mani.
     Izmantojot savus spārnus, lai manevrētu pietuvojos saviem biedriem, kuri jau bija iesaistījušies cīņā ar atlikušajiem zivju ģīmjiem. Kopīgi uzvarējām šo cīņu un portāls mūs izspļāva atpakaļ rietumu posteņa būdiņa, kur mēs sākām. Nolēmām pagaidām pārlaist nakti būdiņa pirms doties pakaļ rūķiem un iet šo apli vēlreiz.

5. Diena:

     Nākamajā rītā mani uzmodināja klauvējieni pie durvīm. Tur klauvēja viens no Melno Zobenu ģildes aģentiem burvis Cap Slocks. Viņš arī esot ieradies noskaidrot, kas noticis ar dumjajiem rūķiem. Es gan neko neteicu, bet nedomāju, ka rūķus vajadzētu saukt par dumjiem, viņi jau ir pietiekami pārdzīvojuši. Pa nakti pazuduši Ermenors un Braiens, īsti nesapratu viņu iemeslus, bet gan jau, ka tas bija kaut kas svarīgs kāpēc viņiem bija jādodas prom. Tā kā Cap Slocks izskatījās zinošāks par burvestībām un portāliem, kopīgi ar Vandu izvadājām viņu līdz pagraba portālam (šoreiz durvis palika vaļā pašas no sevis un nepazuda) un tad caur to līdz tuksnesim un piramīdai, kur bijām atstājuši rūķus, bet neviena tur nebija. Izskatījās, ka rūķi izgaisuši, jo atkal durvis bija aizbarikādētas no iekšpuses. Visdrīzāk Zbiņeks atkal atbrīvojis sevi kaut kā un atvēris vēl kādu portālu.
     Aukstais portāls arī vairs nav pieejams un izskatās, ka tas iznīcina visu piramīdu teritoriju. Caps Slocks neko par to nemācēja pateikt, tāpēc nolēmām doties atpakaļ uz ģildi un nodot šo informāciju tālāk. Varbūt kāds ģildē zin kā apturēt šo auksto portālu, kur palikuši rūķi un kur meklēt pazudušās kartes daļas.

Dalībnieki:

Dreiks
Ermenors
Vanda
Braiens
Cap Slocks

Turpinājums:
Pārakmeņojušies aģenti un klaigājošā spoku sieviete

View
Gala eksāmens
Pirmā īstā misija

Sesijas: 1
Dienas: 3
DM: Dāvis

Prologue:

    Dažādu iemeslu dēļ jūs pieteicāties varoņu ģildē ‘Melnie zobeni’ par aģentiem. Jūs esat izgājuši iestājeksāmenus, fiziskas pārbaudes un pamata apmācības un esat sasnieguši statusu ‘jauniesauktais’ (Tas ir Rank 0)
    Pildot misijas ģildes vārdā var palielināt savu atpazīstamību un ranku, tādejādi attiecīgi var piekļūt dažādiem ģildes bonusiem un ienesīgākām misijām.
    Ģildes meistars Ado Vaiverns ir nolēmis jūs sūtīt misijā, kas būs kā jūsu gala eksāmens pirms oficiālas paaugstināšanas ģildes aģentu statusā.

Misija: Jāpārbauda iespējama kapeņu atrašanās vieta, kur varētu būt apglabāts viens no ģildes dibinātājiem, leģendām apvīts varonis Sextus Varius. Ceļs varētu būt bīstams, jo reģionā uzdarbojas dažas bandītu grupas un ir novērota goblinu, orku aktivitāte.

Ormrs dzirdēja baumas un sarunas no citiem, ģildes dalībniekiem, ka uz vairākām iespējamām atrašanās vietām ir nosūtītas citas komandas un varbūt tā vieta uz kuru jūs dodaties nav īstās kapenes. Viņš dzirdēja arī runas, ka īstais mērķis ir atrast artefaktu, kas piederējis varonim un visdrīzāk apglabāts kopā ar viņu.

Day 1:

    Jums katram līdzi ir iedota mazliet pārtika un zirgi, kuri izskatās daudz piedzīvojuši, rētaini, bet ir diezgan omulīgi un mierīgi. Līdzi nosūtīts arī viens no ģildes aģentiem, rūķis Markas Milžulauzējs, kurš ir atbildīgais par misiju. Viņš vienīgais zin precīzu vietu, kur jādodas un viņam teorētiski ir arī jūs jāpieskata, lai gan ceļojuma laikā ir sajūta, ka jums jāpieskata viņš.
    Markas ir drukns, plecīgs rūķis ar sarkanu, līdz ceļiem bārdu, kurā izskatās ka iesākts pīt bizes, bet vai nu tas nav pabeigtas vai ari izjukušas. Visu ceļu viņš smird pēc alkohola un ik pa laikam ierauj kaut ko no blašķes, kuru jums šķiet viņš izvelk no bārdas. Viņš ir pāris reizes iemidzis un nokritis no zirga, bet parasti diezgan veikli un zibenīgi uzraušas atpakaļ.

Rožezera ciemats

    Jūs kopīgi ceļojat aptuveni vienu dienu līdz nokļūstat Rožezera ciematā un nolemjat pārlaist nakti vietējā krogā ‘Zaļais pūķis’. Krogs ir pieticīga, bet viesmīlīga pēc skata kokā ēka ar pārsteidzoši detalizētu izkārtni uz kuras attēlots zaļš pūķis ar izplestiem spārniem un atņirgtiem zobiem. Liekas, ka viena no pūķa sarkanajām acīm seko līdzi katrai jūsu kustībai. Ir grūti redzēt cauri ēkas dumakanajiem logiem, bet redzams, ka iekšā spīd gaismiņa.

    Visi pamana pie kroga sienas, blakus durvīm ir piespraust plakāts ar lielu izceltu uzrakstu “Atlīdzība”


“Atlīdzība”
Barons Torrs pilnvaro Rožezera ciemata padomi sniegt atlīdzību par:
Goblinu ausis 1SP par pāri
Koboldu ausis 50CP par pāri
Čūsku cilvēku astes 50SP
Orku ilkņi 1GP par pāri
Cilvēkēdājmilžu mēles 10GP
Speciāla atlīdzība par milžu pirkstu kauliem


    Ieejot krogā pa ar metālu apstrādātām koka durvīm, pretī nāk alus un ceptas gaļas smarža. Kroga galvenā telpa ir pildīta ar koka galdiem un soliem, apkārt stūros sēž dažādi cilvēki, kuri uz brīdi paceļ acis, lai jūs nopētītu, bet drīz atgriežas pie saviem dzērieniem un sarunām. Sunj Hui Vchai uzmanību piesaista stalta pusmūža sieviete, kas auklē sasistu pirkstu, viņš iet papētīt tuvāk un prasa, lai viņa sniedz roku. Sieviete izskatās mazliet apjukusi par šādu vaicājumu, bet pēc brīža sniedz viņam roku un jautā vai varbūt viņš var kā palīdzēt. Čajs paskatās sasisto pirkstu tuvāk, bet saprot, ka neko nesaprot un ne vārda nesakot iet prom.

    Markas un Kithri ieņem vietu pie bāra un pasūta alu. Bārā strādā tieva, smaidīga pusmūža sieviete ar ļoti gaiši blondiem gariem matiem, kas cieši sasprausti copē, ģērbusies parastā zilā kleitā, pāri balts mazliet iedzeltējis priekšauts. Ormrs un Čajs tikmēr apsēžas pie viena no galdiem un pie viņiem pienāk jauna tieva meitene tīņu vecuma, gariem viļņotiem, melniem matiem arī ģērbusies zilā kleitā un uzliek vienu roku uz gurniem ar tādu garlaicīgu, mazliet nokaitinātu skatu, nepacietīgi jautā “Ko gribēsi?”. Viņu uzreiz gan apsauc vecākā sieviete pie bāra un meitene uzliekot mākslīgu smaidu jautā vēlreiz “Ko jūs vēlētos pasūtīt?”. Visi pasūta ēdienus un dzērienus, Markas pēc brītiņa atslēdzas.

    Pēc kāda laika pie varoņiem pienāk pavecāki vīri, pēc skata zemnieki, viens no viņiem ir ar asu zebiekstes ģīmi, samiedzis vienu aci un vecišķi prasa “Kas jūs šeit atpūtis?” Neviens no varoņiem viņam neatbild un tā nu abi vecie vīrieši aiziet prom.

    Tieši tajā brīdī liela auguma vīrietis melnā āda priekšautā, linu kreklā un vilnas biksēs iebrāžas pa durvīm. Viņš nosmaržo pēc sēra un rokās sažņaudzis smaga paskata āmuru. “Viņi paņēma Besu!” viņš saka ar sarkanām acīm “Viņi paņēma manu meitiņu!”

     Komanda no satrauktā vīrieša noskaidro, ka viņš ir ciemata kalējs vārdā Jago un vakarā atgriežoties mājās atradis sievu piekautu guļam zemē. Sieva esot redzējusi kā koboldi sagrābj viņa meitu Besu un ieved Cūku mežā, viņa esot mēģinājusi koboldus apturēt, bet šie viņai uzbruka. Jago palīdzēja sievai tikt iekšā mājā, aprūpēja viņas brūces un uzreiz skrēja pēc palīgiem uz ciematu.
    Vietējie iedzīvotāji saka: “Tas ir pārāk bīstami – Tu neesi bruņinieks – Tevi novāks – Jādodas visiem kopā – Tā ir pašnāvība. Jādod ziņa Baronam Tarram – Tas būs par vēlu”. Tikmēr mūsu varoņi pagaidām klusē un klausās. Čajs noskaidro no zemniekiem, ka Cūku mežs ir vietējā mežacūku medību vieta, bet neviens nezin vietu kur mežā varētu slēpties koboldi, vienīgais, ko zemnieks varēja iedomāties bija vecās, pamestās Rožezera raktuves aiz meža. Kalējs Jago saka, ka, ja neviens nepieteksies, viņš dosies viens pats.
    Pēc kāda brīža viena no ciemata sievietēm pievēršas varoņiem un saka “Hei! jūs izskataties labi bruņoti. Vai spēsiet palīdzēt?” un tieši tajā brīdī pamostas Markas un skaļi ar atraugu reizē, iesaucas “Kāda būs samaksa?”. Kalējs piedāvā savas jaunībā veidotās meistarstiķa bruņas kā atlīdzību un Ormrs mudina visus varoņus doties palīgā. Visi piekrīt un dodas kalējam līdzi uz viņa mājām.

    Kad varoņi nonāk pie kalēja mājas jau ir iestājusies nakts, bet uzbrukuma pēdas vēl ir saskatāmas. Varoņi nolemj pagaidām pārlaist nakti kalēja mājā un doties pēdas meklēt no rīta. Tikmēr Markas, alkohola reibumā, izmantojot savu tumsas redzi seko pēdām čāpojot meža virzienā. Čajs mēģina rūķi apturēt apmetot viņam apkārt striķi un velkot atpakaļ, bet rūķis izrādās ir diezgan spēcīgs un turpina, mazliet lēnāk, bet iet uz priekšu, tāpēc komanda vienkārši viņam seko. Pēc aptuveni 3h iešanas mežā Markas nokrīt zemē un aizmieg. Komanda viņam apkārt arī apmetās uz nakti, pa maiņām stāvot sardzē.

Day 2:

    Nakts Cūku mežā tika pavadīta mierīgi un komanda, sekojot koboldu pēdām, nonāk meža malā pie liela ezera. Ezera pludmalē ir sasprausti daudzi mieti, kuru galos ir uzmauktas beigtu goblinu galvas. Ormrs apsver iespēju savākt beigto goblinu ausis un nodot tās pret atlīdzību, bet beigās izdomā, ka tas prasīs pārāk ilgu laiku un iespējams katra sekunde ir no svara, lai izglābtu kalēja meitu. Tālāk gar ezera krastu ir liels paugurs un tajā ir redzama koka apstrādāta pazemes raktuvju eja. Kithri pie ieejas atrod zemē daļēji sapuvušu koka izkārtni “Rožezera raktuves”. Kamēr komanda pēta apkārtni, Markas pasaka “Aiziet, ejam” un viens pats ieiet raktuvēs. Pārējie, to pamanot, viņam steidzīgi seko.

    Raktuves nav izgaismotas un tikai Kithri var redzēt tumsā, tāpēc pārējie iededz lāpas, bet Markas jau ir paspējis tikt tik tālu, ka vairs nav saskatāms. Pēc kāda laika ejot Čajs gandrīz vai paklūp aiz koku un zemē nomestu instrumentu kaudzes. Papētot tuvāk viņš saprot, ka tie ir noasināti durkļi, lāpstas, striķi, asmeņi un citi lamatu veidošanas piederumi.
    Pēc 15 minūšu gājiena komanda nonāk vietā, kur šaurā eja pāriet plašākā dabīgi veidojusies hallē, kuru uz pusēm sadala 9 metrus dziļa un 5 metrus plata plaisa, kurā tek pazemes upe. Plaisai pāri ir koka tilts. Komanda visi reizē sāk iet pāri tiltam un tajā brīdi, kad viņi tikuši mazliet pāri pusei tilta dēļi sāk krakšķēt un tā konstrukcija sāk brukt, bet visi, par laimi, paspēj pārskriet pāri vai arī pēdējā brīdī pieķerties pie pretējās plaisas malas un tilts viņiem sabrūk aiz muguras.
cave.jpg
    Komanda turpina iet pa pazemes eju dziļāk un pēc kādām 10 minūtēm nonāk pie mazliet ar fluorescējošiem kristāliem izgaismotas halles ieejas. Viņi pamana pie ieejas sienas piespiedušos Markas. Rūķa seja izskatās mazliet satraukta un viņš ar zīmēm norāda, lai visi uzvedas klusi. Slepus ieskatoties pa ieeju komanda pamana, ka šī halle arī ir dabīgi veidojusies, bet vēlāk mākslīgi paplašināta un tai apkārt ir daudzas mazas pazemes ejas, kuras iziet uz visām pusēm. Halles vidū ir kaudze ar koka, metālā kastēm, maisiem un mantām. Apkārt šai kaudzei strādā 3 koboldi. Halles tālākajā galā pie sienas dzirdami vēl daži koboldi, kuri kapļiem skalda sienu. Tuvākajā halles stūrī ir viens kobolds, kurš atrodas pie maza metālā krātiņa, kurā ieslodzīta maza meitene.
kobold.jpg

    Komanda nolemj, ka Ormrs varētu mēģināt slepus pielavīties un atbrīvot meiteni, bet ja kaut kas noietu greizi visi steigtos palīgā. Plāns ir relatīvi veiksmīgs, Ormram izdodas slepus pielavīties un novākt krātiņa sargu, klusiņām atmūķēt krātiņa durvis, bet meitene ir šoka stāvokli un nav gatava pati pārvietoties. Nomierināt meiteni neizdodas, tāpēc Ormrs viņu paceļ un nes rokās. Tomēr ar meiteni rokās lavīties vairs nav tik viegli un koboldi, kas strādāja pie mantu kaudzes, pamana pūķcilvēku un saceļ trauksmi. Pārējie varoņi steidz palīgā un sākas cīņa.
    Čajs un Markas skrien pretī koboldiem pie mantu kaudzes un Kithri tikmēr koboldus apšauda no attāluma. Ormrs ar meiteni paspēj tikt ārā no halles drošībā. Vienam no koboldiem satraukumā skrienot aizķeras kāja aiz vienas no kastēm un viņš nokrīt Čajam pie kājām un tiek ātri novākts. Visi kopīgi tiek galā ar pārējiem diviem koboldiem, bet tie koboldi, kas atradās pie tālākās halles sienas sadzird kaujas skaņas un arī iesaistās. Viņi gan atrodas ļoti tālu, mazliet tumsā, tāpēc ir grūti saskatīt vai viņiem tiek trāpīts un tā kādu laiku notiek savstarpēja apšaude. Ormrs atceras, ka koboldi parasti pielūdz lielos pūķus un mēģina pārveidot savu balsi, lai tā izklausītos biedējošāka un draconic valodā sauc, lai koboldi pārstāj uzbrukt, jo ieradies viņu meistars. Ormra balss alā atskan diezgan iespaidīgi un no koboldu puses pārstāj lidot akmeņi, alā iestājas klusums. Komanda piesardzīgi iet tuvāk un viņiem atklājas, ka viens no koboldiem guļ zemē beigts, bet vēl viens nometies ceļos noliecis galvu. Čajs uzreiz izmanto izdevību un sagūsta koboldu, kurš saprot, ka ir piemānīts.

    Komanda nolemj pēc iespējas ātrāk doties ārā no alas, lai tiktu atpakaļ uz Rožezera ciematu pirms iestājas nakts un gadījumā, ja koboldiem ir papildspēki. Pa ceļam Ormrs nopratina sagūstīto koboldu, bet tas atsakās runāt, vienīgais, ko viņš saka ir, ka viņu meistars pūķis Vorleoneks atriebsies un novāks varoņus. Ormrs izdomā, ka nogriezīs koboldam ausis un tas ir pietiekami, lai kobolds turpat uz vietas nosprāgtu.
    Ar nelielām grūtībām komanda tiek pāri pazemes upes plasai, izkļūst no alas un dodas atpakaļ pa savām pēdām caur Cūku mežu. Mazā kalēja meita ir nedaudz atjēgusies un jau pati var paiet un Ormrs viņu ved sev līdzi pie rokas. Skrienot pa mežu, komanda nepamana, ka viņus ielenc četras, lielas, iztramdītas meža cūkas, kuras metās varoņiem virsū.

Great_boar.jpg

    Lielākā no cūkām uztriecas virsū Ormram, viņs un meitene tiek nogrūsti zemē un lielā cūka sāk zvetēt ar saviem ilkņiem, līdz Ormrs atslēdzas. Arī Kithri pēc neilgas pretošanās tiek notriekta zemē un atslēgta. Markas ilgi čakarējas ar savu cūku un grūti saprast vai viņi zemē vārtoties cīnās vai dara ko citu, bet pēc kāda brīža viņam izdodas pārgriezt meža cūkai rīkli un to novākt. Čajs izvairās no savas cūkas trieciena un ātri tiek ar viņu galā, viņam arī izdodas veiksmīgi no muguras novākt abas atlikušās cūkas, kas viņu nepamana, jo aizņemtas ar Ormra un Kithri slānīšanu. Pirms lielākās cūkas novākšanas Sunj Hui Vchai pasaka tik episku teikumu, ka izskatās, ka viņa mutes kustība neiet reizē ar vārdu skaņām. Pēc cīņas ar cūku Markas nosaka, ka tas viņam esot atgādinājis pirmo tikšanos ar sievu.
    Komanda veic nelielu atpūtu, sadziedē savas brūces un turpina ceļu caur mežu. Pēc kāda laika viņi iznāk pie kalēja Jago mājas, kur pats kalējs jau nepacietīgi gaida un skrien pretī. Viņš raudot apskauj savu meitu un pasakās varoņiem par palīdzību. Komanda nolemj nakti pārlaist kalēja mājā, kur kalēja sieva arī viņus cienīgi pabaro.

Day 3:

    Nākošajā rītā kalējs Jago aizved visus līdz savai darbnīcai Rožezera ciematā un atdod komandai apsolītās ķēžu krekla bruņas. Čajs uz tām piesakās pirmais un pārējie neiebilst. Čajs arī nolemj pārdot savas vecās bruņas un meklē ciematā pārdevēju, kurš būtu gatavs pirkt. Netālu no Zaļā pūķa kroga viņš pamana tirgotāja ratus, kuriem blakus ir vīrietis un maza meitene, kuri kārto mantas. Čajs abus jau bija redzējis krogā, kad viņi priecīgi pie viena no galdiem skaitīja naudu. Iepazīstoties tiek noskaidrots, ka vīrietis ir ceļojošais tirgotājs vārdā Pasks un meitene ir viņa meita Talvīna, viņi gatavojas doties tālāk uz netālo Vendas pilsētu. Čajs piedāvā Paskam savas vecās ādas bruņas, bet cena ko tirgotājs ir gatavs maksāt Čaju neapmierina. Pasks paskaidro, ka parastie viņa pircēji reti kad meklē bruņas un viņam iespējams būtu grūti gūt kādu labumu no šāda tipa preces. Viņš iesaka doties uz kādu no lielākajām pilsētām, jo iespējams tur būs gatavi dot lielāku summu par bruņām. Čajs novērtē tirgotāja neliekuļotību un iedod viņam divus zelta gabalus par sniegto informāciju. Pasks tomēr atsakās pieņemt naudu, nedodot pretī kādu preci, un iedod varonim pudelīti ar sarkanu mirgojošu šķidrumu. Pasks atzīstas, ka viņam nav ne jausmas, kas tā par dziru un ko tā dara, bet reiz esot to atradis kādā kastē, ko viņš nopirka ūtrupē. Čajs atpazīst, ka tā ir parāstā dziedināšanas dzira.

    Vēlāk komanda dodas tālāk pa lielceļu sekojot rūķa Markas norādēm. Pēc aptuveni sešu stundu jāšanas viņi nokļūst kalnainā apvidū un Markas nogriežas no lielceļa un dodas dziļāk kalnu ielejā. Aptuveni pēc vienas stundas visi nonāk pie krūmiem apaugušas takas, kurai tiekot cauri paveras skats uz klajumu meža vidū. Klajuma vidū atrodas vecs akmens templis ar kolonādi. Templim ir lielas atvērtas akmens durvis pie kurām komanda pamana sardzē stāvam divus goblinus.

temple.jpg

    Kamēr tiek apspriesta taktika kā rīkoties tālāk, no krūmiem izlec divi patruļas goblini, kuri slepeni bija pielavījušies. Cīņa nav ilga un goblini ātri tiek novākti.

goblin_attack.jpg

    Komanda nolemj, ka, līdzīgi kā iepriekšējā reizē, Ormrs pielavīsies pirmais un pārējie pievienosies tiklīdz sāksies cīņa. Ormrs kā ēna pielavās abiem goblinu sargiem un uzpūš viņiem savu ledus elpu. Goblins, kurš dabūja vislielāko ledus daļu uzreiz sasalst līdz nāvei, bet otrs apsaldēts paspēj iebēgt templī un visi skrien viņam pakaļ. Tempļa ieeja ved pa kāpnēm uz leju līdz nonāk līdz ziedojumu telpai, kuras vidū, ar mazu liesmiņu, deg ogļu panna. Gaismiņā uz sienām redzami attēloti karotāji ar zobeniem, kuri cīnās ar izplūdušiem melniem tēliem, zem cīņas attēliem var saskatīt tekstus, bet tos pagaidām nav laika lasīt, jo telpā ir arī 5 goblinu karotāji. Notiek cīņa un ar gobliniem izdodas tikt galā.
    Pēc cīņas, apskatot telpu zem ogļu pannas tiek atrasts ziedotāju atstāts zelts. Pētot uz sienām esošos rakstus var salasīt “Es Sextus Varius zvēru, ka..”, bet pārējais teksts ir laika gaitā nodrupis un vairs nav salasāms.
    Aiz ziedojumu telpas ir neizgaismota eja, kas ved dziļāk templī. Kithri un Markas iet pa priekšu izmantojot savu tumsas redzi, bet Ormrs ejot aiz viņiem aktivizē spiediena plāksnes lamatas un no abām sienas pusēm pretī izlido metāla zāģi, kuri pūķcilvēkam sagriež sānus.
     Ejot tālāk ir dzirdamas rituālam līdzīgas skaņas, kas atskan no telpas ejas galā. Komanda pielavās un redz, ka šī ir diezgan liela ar lāpām izgaismota telpa, kuras tālākajā galā ir statuja. Statuja ir apgānīta un izķēmota ar dzīvnieku kauliem, ādām un koku žagariem, bet var redzēt, ka oriģināli tā attēlo cēla paskata bruņinieku, kurš pacēlis virs galvas zobenu. Telpas vidū ir liels, spalvains lāčgoblins, kuram apkārt danco goblinu šamanis. Blakus viņiem ir vēl divi goblini, kuri pamana varoņus ienākam telpā un sākas cīņa. Diezgan ātri izdodas novākt mazos goblinus, bet lielais lāčgoblins paspēj atslēgt Čaju, Ormru un smagi ievainot Markas. Par laimi, tieši pirms lāčgoblins atvēzējas, lai nosistu Čaju, Kithri paspēj iedurt tam mugurā un sānā divus asmeņus ar ko pietiek, lai viņš tiktu novākts.

goblins_pack.jpg
bugbear.jpg

    Pēc atkopšānās un brūču sadziedēšanas komanda izpēta telpu. Markas sāk rakāties un bakstīt sienas, kā kaut ko meklējot un pēc izprašņāšanas, negribīgi atklāj, ka iemesls, kāpēc komanda tika sūtīta uz šo templi ir lai atrastu zobenu, kas piederējis vienam no ģildes dibinātājiem, Sextus Varius un varbūt tas atrodas šeit.
    Kādu laiku varoņi pēta telpas sienas un grīdu, daži pat sāk tās sist un mēģina noplēst gabalus. Uz statujas pamatnes viņi atrod uzrakstu “Ja tu to gribi saglabāt, tad tev man tas jādod!”, bet nevienam tas neko neizsaka. Pēc pusstundas ņemšanās Markas ir gatavs mest mieru un dodas prom, bet Čajs viņu aptur un uzdod dažus jautājumus par telpas struktūru. Markas viņam atklāj, ka vienīgais, ko viņš ir pamanījis ir, ka visa telpa ir veidota no parastiem materiāliem, bet statuja ir kaut kas īpašs un tā izstaro maģisku enerģiju. To dzirdot Kithri sāk skaldīt statuju, bet izskatās, ka nav iespējams tai pat skrambiņu uzsist. Arī izkustināt vai apgāzt to neizdodas. Čajs vēlreiz apskata tekstus ziedojumu telpā un viņam rodas ideja, līdzīgi kā tekstos uz sienas noskaitīt Melno Zobenu ģildes zvērestu pie statujas. Viņš sāk ar “Es Sunj Hui Vchai zvēru…” un pirms viņš ir paspējis pateikt ko vairāk, siena aiz statujas sakustās un paveras, atklājot apslēptu telpu.
    Telpa ir kapenes kurām gar sienām ir 6 sadrupuši zārki. Starp zārkiem ir bruņās tērptu varoņu statujas ar nolūzušām galvām un rokām. Caur dažu zārku izdrupušajiem sāniem un spraugām ir redzami miroņi. Kithri sajūt no tiem starojošu nekrotisku enerģiju. Telpas tālākajā galā ir zārks, kas labi saglabājies un nav redzamu bojājumu, tas arī ir mazliet greznāk rotāts par pārējiem. Čajs un Markas uzreiz dodas pie tā un tikko viņi izkustina zārka vāku, apkārtējie miroņi sakustās un sāk līst virsū vaorņiem.

zombie.jpg

Čajs un Markas viegli tiek galā ar sev tuvākajiem miroņiem. Diviem citiem miroņiem izdodas nogāzt Ormru no kājām, bet ar Kithri palīdzību pūķcilvēkam izdodas atbrīvoties no to tvēriena. Kad visi miroņi tiek apvākti, Markas no tālākā zārka izvelk melnu zobenu un priecīgs dodas ārā no kapenēm. Čajs mēģina pierunāt rūķi, lai tas atdod zobenu, bet rūķis ar smaidu sejā atrunājas, ka nav ko laiku tērēt sarunām un jādodas atpakaļ uz ģildi. Savā starpā apmainījušies ar satrauktiem skatiem varoņi dodas rūķim līdzi…

sextus_varius_black_sword.png

Dalībnieki:

Kithri
Markas Milžulauzējs
Ormr
Sunj Hui Vchai

Turpinājums:
Duelis un mostra medības

View
Fandalinas piedzīvojumi
Dar-Thultrak un viņa mazie kaitinošie draugi

    Kur gan es esmu atkal ielīdis… Tad, kad es nejauši uzgāju tēva veco darba biedru Gundralu un viņš man piedāvāja darbu, es domāju, ka tas nozīmēs tikai savākt, nogādāt, izkraut un savākt atalgojumu, bet nē… Izrādās, ka viss šis darbs man bija paredzēts izpildīt kopā ar kaut kādu dīvaiņu grupiņu:

  • Kaut kāds plikpauris, kas mani visu laiku kaitina, lēkājot apkārt un barojot meža zvērus, kas mani mēģina apēst
  • Savāda un mazliet noslēpumaina melnā sieviete, kas šķietami vēl tikai mācās pārvaldīt savu maģiju, viņas vārds laikam bija Rekana
  • Iespējams pat vēl kaitinošāks indivīds par plikpauri – sīkais bards, kas skraida pa tumsu un nesaprot kur atrodas un bļauj uz visiem gobliniem pēc kārtas
  • Tad vēl nesen mums pievienojās Reivena par kuru man maz kas zināms, tikai tas, ka viņa pārsvarā šaudās ar loku
  • Un protams, vienīgais, kas man šķita kaut cik cienījams cīņu biedrs (taču ar ļoti skaļām bruņām), Yaegar pēkšņi nakts laikā pārvēršās par kaut kādu monstru, saplosa Owlbear un aiztinās, atstājot manu vienu pašu ar visiem tiem dīvaiņiem

    Es sāku kļūt aizkaitināts jau pirmajā dienā, kad devāmies ceļā, jo plikpauris nevarēja beigt runāt. Es nemaz nezinu ko viņš teica, bet tie vārdi bija pārāk daudz. Tad nu es izmantoju katru izdevību, lai viņu pagrūstu, kas ir pavisam loģiski, citādi viņš nesaprot savu vietu.
    Tā mēs gājām uz priekšu līdz apstājāmies pie beigtiem zirgiem uz ceļa. Es, protams, pirmais ieraudzīju, ka gaļa vēl ir laba un ātri paņēmu cik vien varēju panest. Tie pārējie pamuļķi kaut tikmēr vēroja putniņus un ostīja smiltis. Taču tad, kad es krāmēju gaļu ratos, pēkšņi pie manis pieskrēja viens mazs zaļš perdelis un iebakstīja man dunci mugurā. Tas man nepatika. Es apgriezos, paķēru viņu aiz galvas un ietriecu viņa mīksto galvas kausu pret mūsu ratiem. Pēctam mani ‘’draugi’’ sāka trakot un skriet visos virzienos, viens otram sperot pa galvu un bļaujot uz kokiem. Rezultātā daļa no mazajiem zaļajiem paspēja aizskriet prom.
    Tad nu neko, gājām viņus meklēt, lai varētu iedot pa tāfeli. Kamēr gājām cauri mežam, plikpauris gandrīz mūs visus novāca, pārskrienot pāri acīmredzamām lamatām. Par laimi, es paspēju viņu aiz vienas rokas aizķert un nolikt atpakaļ. Tālāk es gāju pa priekšu, taču aizķēros un iekritu kaut kādā sīkā perdeļu bedrē. Mazliet atsitu ceļus, bet viss bija kārtībā. Izejot no meža, mēs nonācām uz atklāta lauka un mūsu bards kādu nezināmu iemeslu pēc aizskrēja visiem pa priekšu līdz upei, apstājās un sāka bļaut: ‘’Kas ir manā mugursomā?!” To laikam izdzirdēja mazie zaļie vīriņi no saviem slēpņiem un sāka uz mums šaut. Mēs šiem labi sadevām un, ja pareizi atceros, tad es vienu no viņiem sagrābu, lai viņš izstāstītu kas šie tādi ir un kur vēl kāds ir, kam sadot pa seju. Turot viņa vārgo ķermeni savās rokās un izpētot ārpus cīņas, sapratu, ka tie taču ir goblini. Reizē ar to, es sapratu, ka neesmu jau labu laiku atvieglojis savu ķermeni, iedevu savējiem goblinu paturēt, kamēr es aizgāju uz krūmiem pacīnīties ar brūno pūķi.
    Neatceros neko, ko goblins teica, bet es viņu sasēju, mēs atradām viņu alu un gājām iekšā. Tur iekšā vienā no telpām bija sasieti traki smuki un lieli vilki, taču izskatījās, ka viņi galīgi negrib draudzēties, tāpēc izdomāju, ka jādod viņiem pa seju. Kamēr mēs ar viņiem sitāmies, mazais zaļais perdelis bija sadomājis, ka viņš var siet vaļā manu striķi, tad nu es cīņas laikā pagriezos un lecu viņam virsū, lai viņu saķertu, bet nejauši nospiedu. Neko darīt. Tad man sāka sāpīgi kost viens no vilkiem, plikpauris bija man tieši blakus, taču šis izdomāja, ka vajag krist ceļos pie vilku līķiem un viņiem pielabināties. Laikam gribēja, lai vilki labvēlīgi viņam iedod kažokus, ko viņš varētu izmanto uz sava plikā paura. Cīņu principā uzvarējām mēs ar Yaegar. Tie bija diez gan sīvi vilki. Tad nu mēs tur uz vietas arī mazliet atpūtāmies.
    Pēc tam gājām tālāk gar tādu kā strautu, kas tecēja ārā no alas un redzējām, ka netālu uz priekšu, augšā uz tiltiņa guļ mazie zaļie perdeļi. Ja pareizi atceros, tad mēs ar Yaegar uzmanīgi pielīdām viņam klāt, bet tad sākās kaut kāds sviests. Sīkais goblins uzreiz salecās un raustījās uz visām pusēm un mēs ne par ko nevarējām viņu nožmiegt, mēs pat drīzāk viens otram nejauši iedūrām. Viņš tik skaļi ieķērcās, ka bija skaidrs, ka viņš laikam pārējos perdeļus mēģināja sasaukt. Pēkšņi mazais strautiņš kļuva kā diez gan liels strautiņš un aizvilka plikpauri un bardu kaut kur tālumā.
    Līdz ar to, mums ar Yaegar samazinājās traucēkļu. Mēs devāmies dziļāk alā. Tur bija vēl goblini, tāpēc centāmies viņiem tikt garām klusi un nepamanīti. Kas gan pārāk labi neizdevās, jo Yaegara bruņu klabēšanu varēja dzirdēt vēl Fandalīnas pilsētā. Un atkal bija jāsitās ar gobliniem mazākumā. Mēs ar Yaegar, protams, tādus kā viņi ēdam brokastīs, taču viens no tiem sīkajiem metās bēgt uz citu telpu. Es skrēju viņam pakaļ ar sagatavotu šķēpu, taču apstājos uz sliekšņa, jo tur viss bija nosēts at gobliniem un tur bija vēl kaut kāds lielāks goblinveidīgais. Pārdomāju un skrēju atpakaļ. Skrienot gar vienu no perdeļu līķiem, izrādījās, ka šis vēl bija dzīvs un viņš maita man riktīgi sāpīgi iedūra kājā. Taču kas bija vēl neizskaidrojamāks bija tas, ka pēkšņi alā kļuva tik gaišs kā vasaras dienā un no nekurienes parādījās plikpauris ar savu mietu, kuru viņš ietrieca pusbeigtajā golbinā tā, ka viņš pārkrāsoja visu alu sarkanu ar viņa iekšām. Un es varu derēt, ka es dzirdēju arī pērkona dārdoņu.
    Pēc visas šīs ārdīšanās, mēs nolēmām, ka jāiet ārā, jāatpūšas un tad jādod kārtīgs trieciens nākamajā rītā. Taču nakts nebija tik mierīga kā mēs cerējām. Kamēr es saldi gulēju, es pēkšņi izdzirdēju ļoti savādas skaņas, tādas kā ‘’ūūh, roar, ūūh’’ un ne mirklis nepagāja, kad mani saķēra milzīgs lāčveidīgs monstrs un sāka mētāt uz visām pusēm un plosīt manu miesu. Es daudz nesapratu, jo tas viss notika tik ātri. Es centos tikt vaļā un reizē viņam sist, taču nesekmīgi. Vienu brīdi, es varu apzvērēt, ka es redzēju kā plikpauris mēģināja monstram iedot papildus uzkodas pie manas miesas… Un nākamajā brīdī es izdzirdēju vēl vienu monstru, kas pēc balss atgādināja Yaegar. Tas bija vēl viens lāčveidīgs monstrs, tikai tērpts bruņās, kas uznesās virsū pirmajam monstram un to saplosīja gabalos. Līdz ar to es tiku no viņa vaļā un aizrāpoju uz malu, lai varētu sabīdīt atpakaļ savas zarnas. Tikmēr otrais monstrs uz mums kādu laiku noraudzījās, ja nemaldos, tad īpaši aplūkojot Rekanu un tad aiztraucās mežā.
    Tikpat dīvaini kā tas, ka pēkšņi pazuda Yaegar, kurš laikam pārvērtās par monstru, bija tas, ka no meža iznāca un mums pievienojās vēl viens savādnieks vārdā Reivena, kura visu laiku uz mani savādi skatījās.
Lai nu kā, sapratu, ka man jau šī padarīšana ir apriebusies un pēc garākas atpūtas, devos atkal uz alas pusi, pārējie sekoja. Izrādījās, ka mazie zaļie bija salikuši kaut kādas lamatas un es iekritu kaut kādā bedrē. Cik sapratu, tad plikpauris pat šoreiz mēģināja man palīdzēt, padodot man savu mietu, lai es varētu pieķerties, taču viņš ar savām nīkuļu rokām nevarēja mani noturēt un vēl uzkrita man uz galvas. Tam visam vēl pa virsu, man acīs kāds iešļāca krāsu un es neko vairs neredzēju. Tas mani tik nenormāli nokaitināja, ka es izārdījos ārā no bedres. Man visi bija noriebušies un es triecos iekšā goblinu alā.
Neatceros vairs cik daudz viņu bija, taču katru goblinu, kuru ieraudzīju, cirtu uz pusēm, dažus izdevās labāk pārcirst, dažus sliktāk, bet tas nav svarīgi, man kaut kur vajadzēja izlādēties. Skrēju arī uz to telpu, kur bija tas lielais goblinveidīgais. Gribēju arī viņu pārcirst, taču tur tie sīkie zaļie šmaukļi mani ielenca. Es netiku viņiem cauri, tāpēc sviedu savu cirvi lielajam starp acīm. Es pat vairs neatceros vai trāpīju vai nē, bet tie sīkaļas bija tik daudz, ka es turpat uz vietas atslēdzos.
    Diemžēl, pirmais, ko redzēju, kad pamodos, bija sīkā bezjēdzīga barda seja. Tas mani diži neuzmundrināja, jo lika apzināties, ka viņš pat varbūt mani sadziedēja. Bet man vienalga, ja nebūtu viņš un pārējie dīvaiņi, kas mani kaitināja, es nemaz tādā situācijā nebūtu. Es aizvilkos uz vienu no telpas stūriem, kamēr šie tur kaut ko skraidīja apkārt un muldēja un aizgāju gulēt. Kas arī bija pietiekoši nepatīkami, jo jutu, ka uz mani visu laiku lūrēja Reivena.
    Kad pamodos, tad redzēju, ka šie stāv ap kaut kādu akmens kluci un kaut ko muldēja, ka tas ir plikpaura koka miets un viņš sitot ar elektrību visiem, kas pieskarās. Tad nu es gribēju pārbaudīt, kas notiks, ja pielikšu klāt kāda beigtā perdeļa roku pie tā akmeņa, taču tā uzreiz izšķīda un vēl man iedeva pa pirkstiem. Kas noveda līdz tam, ka man atkal viss piegriezās un es gāju meklēt vēl kādu zaļo perdeli, ko novākt, lai man nebūtu jānoslaktē visas sava grupa. Es neatminos, kas īsti notika tālāk, taču zinu, ka atradu to, ko meklēju Paspēju kādu pārcirst, taču atkal atslēdzos. Un vēlreiz, tikko kā pamodos, neredzēju to, ko es gribētu redzētu pirmo. Šoreiz tas bija plikpauris, kurš tagad mani iespējams sadziedēja.
    Nezinu, ko viņi tur bija runājuši vai darījuši, vai ko gribēja darīt tālāk, bet man vajadzēja pavadīt kādu laiku atsevišķi bez viņiem. Es to vairs nevarēju izturēt. Es aizgāju uz mežu, sameklēju vienu draudzīgu vāverēnu. Papļāpāju ar viņu un palīdzēju savākt zīles priekš krājumiem. Vāvere arī man norādīja uz drošu vietu uz kuru goblini baidās iet, lai man būtu kur atpūsties mierā. Tas sķietami izskatījas un oda pēc tā lāčveidīgā midzeņa. Tur bija visādi kauli, saplēstas drēbes utml. Taču zinu, ka viņš bija beigts un droši vien nav bara dzīvnieks, tā kā vismaz uz kādu laiku neviens nenāks uz viņa bijušo midzeni.
    Tā nu es tur pārlaidu nakti, mazliet nomierinājos un tad agrā rītā devos atpakaļ pie ratiem, kur es minēju, ka būs tie jefiņi. Uzsēdos uz ratiem un mēs devāmies uz Fandalīnas pilsētu, lai pabeigtu šo mokošo uzdevumu.
    Diemžēl arī Fandalīnā man nebija miera. Kad nogādājām preci uz Bartena veikalu, tad izrādās, kamēr es ar Rekanu pa starpu uz īsu brīdi devos pārbaudīt tuvējo veikalu, jautājot vai šie no mums pirks lāčveidīgā monstra knābi, mazais bards jau bija savācis visu naudu. Mazais kaitēklis ne par ko negribēja godīgi sadalīt mūsu algu. Es būtu viņu saspiedis un novācis, taču viņš ir tik sīks un izvairīgs, turklāt negribēju uztaisīt lielu traci pilsētā. Ar lielām pūlēm, par laimi viņš tomēr man atdeva manu naudu.
    Tālāk mēs ar Rekanu devāmies uz citu veikalu, kur gribējām pārdod knābi. Taču pie ieejas divi sargi nez kāpēc sāka mani ielenkt un grūstīt, es jau biju gatavs viņus sadalīt pa gabaliem, taču plikpaurim izdevās viņus nomierināt, pirms es biju pilnībā nokaitināts. Izrādās tiem neliešiem ir piesolīta atlīdzība par orkveidīgajiem, taču viņi teica, ka pagaidām ļaus man iet… Pašā veikalā arī mani sākumā nelaida, taču ar laiku tomēr palaida garām un mēs ar Rekanu noslēdzām darījumu ar pārdevēju – knābis tiks ievietots veikalā un, ja kāds to nopirks, tad mēs dabūsim samaksu. Kas ir labāk nekā nesaņemt samaksu vispār.
    Pēc vazāšanās pa pilsētu mēs devāmies uz tuvējo krogu. Tur es satiku vienu brašu lauku vīru, kurš šķita cienīgs pretinieks, lai mēs varētu uzlauzties. Kā arī viņš šķita pietiekoši turīgs, lai mēs veiktu derības uz likmēm. Pirmajā roundā es viņam ļāvu uzvarēt, lai viņš justos drošāks un es varētu pacelt likmi par ievērojamu summu. Pēctam protams es viņu nolauzu divas reizes pēc kārtas un savācu naudu.
    Taču kas patiesībā bija viszīmīgākais šajā piedzīvojumā bija Frīda, kas sēdēja kroga stūrī viena un paijāja kaķi. Jauna, skaista un noslēpumaina, tieši tāda kāda man patīk. Es paņēmu divus dzērienus un gāju sēdēt pie viņas. Es teicu kaķim, lai tinās prom, jo tagad šī ir mana teritorija un tad sāku runāt ar Frīdu. Viņa bija 21 gadu veca audēja, kas beidzot mani uzklausīja un ar kuru es varēju uzturēt normālu sarunu. Tas bija liels atvieglojums pēc tās ķēpas ar tiem ākstiem. Tajā vakarā es nolēmu, ka es negribu nekādas darīšanas ar viņiem vismaz uz šo brīdi. Mēs ar Frīdu ne tikai runājāmies, mēs pat dejojām. Es gan neesmu nekāds dejotājs, bet viņa neiebilda par to, ka man nesanāca. Vakaru noslēdzot es viņu pavadīju līdz mājām, jo viņa dzīvoja bīstamā pilsētas rajonā, tieši pretī kādam citam krogam, kurā bieži uzturās kaut kāda vietējo neģēļu banda. Uz atvadām es viņai dāvāju kaklarotu ar vilka ilkni iesietu tajā un viņa man pretī iedeva zilu, lillā un zaļu putna spalvu. Es gan nezinu ko es darīšu ar tādām spalvām, bet galvenais jau ir tas process. Sarunājām arī tikties nākamajā rītā un es viņai parādīšu lačveidīgā knābi, kurš ir ievietots veikalā.
    Pēc atvadām laikam biju mazliet aizsapņojies un ejot atpakaļ uz krogu, kurā man bija izīrēta istabiņa, aizķēros aiz kaut kādiem traukiem, kas bija atstāti uz ielas un visi kaķi un suņi sāka bļaustīties: ‘’Aizveries! Mēs mēģinam gulēt! Aizveries!’’ To acīmredzot izdzirdēja arī tie neģēļi, kas dzēra krogā pretī Frīdas mājām. Šie iznāca ārā un kaut ko uzbļāva, bet es tik devos ātrāk atpakaļ, jo negribēju uztaisīt nepatikšanas tieši pie viņas mājām. Tā nu es aizgāju atpakaļ līdz krogam un devos gulēt.

Autors: Dar-Thultrak
DM: Dāvis

Dalībnieki:

Dar-Thultrak
Yeager
Rekana
Zunsandamir
Reivena
Finvias Parums

View

I'm sorry, but we no longer support this web browser. Please upgrade your browser or install Chrome or Firefox to enjoy the full functionality of this site.